Tas laiks..kad likās, ka labāk vairs nevar būt..kad biju vēl mazs un no pasaules sapratu ļoti maz..kad lielākās sāpes bija gaidīt..ilgi gaidīt zvanu vai jebkādu citu ziņu no viņas..un, kad tā pienāca..vienalga cik ilga bija šī saruna vai cik gara šī zīmīte..pēc tam..neko citu vairs nevajadzēja..ja nu vienīgi..viņu..tuvu sev blakus....tas laiks..kad mēs viens otru sapratām..pazinām..viens otram piedevām..stāstījām visādas muļķības un patiesības..bet visvairāk...mīlējām..
Tas laiks..tas senais laiks...tas laiks vēl pastāvēja tikai pirms astoņiem mēnešiem..hmm..astoņi..tas bija viņas mīļākais skaitlis..vēl..viņai patika mūzika..un tikai viņas dēļ es visām viņas mīļākajām dziesmām centos iemācīties vārdus..tikai viņas dēļ sāku rakstīt pats savas dziesmas..tikai viņas dēļ beidzot jutos dzīvs..viņa bija mans iemesls no rīta piecelties..jo es nespēju sagaidīt mūsu kārtējo, kopīgo piedzīvojumu..nespēju ne dienu iztikt bez kāda mīļa vārda, kas mierīgi izskanētu pāri viņas lūpām..
Un jūs piekritīsiet..jo teiksiet.."Jā..tiešām..izklausās ka labāk vairs nevarēja būt..un tas noteikti nekad nemainīsies.."
Bet..jūs nepadomājāt par to..cik ļoti ļauns es spēju būt..cik neapmierināts un nožēlojams..cik egoistiska un riebīga ir mana būtība..jā..tāds es esmu..un diemžēl viņa..viņa bija neaizsargāta..mīļa..piedodoša un cerību pilna..bet..to visu es sabradāju..nedomājot..nedomājot par vienīgo cilvēku, kuru es esmu mīlējis un ļoti iespējams vienīgo, kuru mīlēšu..
Un pēc tam..izlikos..it kā nekas nebūtu noticis..un tikai tagad saprotu..ka es raku bedri..dziļu..tumšu..šķēršļiem pildītu bedri..un ņēmu viņu sev līdzi..bet izeju zināju tikai es..un kad piekusu..es sameklēju šo izeju..bet viņu..viņu es atstāju..vienu pašu..aukstumā..vientulībā..es viņu sāpināju līdz sirds dziļumiem..un tāpat ik pa laikam aizgāju parādīt, ka es esmu ticis ārā..it kā ņirgājoties..bet es pat neapjautu, ko daru..
Es nezinu vai eksistē tāds vārds, kas varētu parādīt cik ļoti ļauns es biju..jā..nezinu..bet zinu, ka viņa no šīs bedres izkāpa..nu jau spēcīga..atkal ar cerībām pilna un laimīga..bet es..es izvēlējot kāpt atpakaļ bedrē..sapratu, ka viņas tur vairs nav..un tagad vairs neatceros izeju..esmu saņēmis pēc nopelniem..jo nu..es esmu tas kurš cieš..un es esmu to pelnījis..es to saprotu..bet es vēl neesmu cietis pietiekoši..tāpēc turpinu pūt tajā tumsā un vientulībā..jo es neesmu tik stiprs cik viņa..un nekad arī nebūšu..
Es tikai vēlos, kaut vēl pēdējo reizi spētu viņai pateikt..cik ļoti viņu mīlu..un cik ļoti nožēloju to ko esmu izdarījis..bet tas jau neko nemainīs..un viņai neko arī nenozīmēs..jo brīdī, kad izkāpu no bedres..es zaudēju pilnīgi visu..draugus..tiesības kaut ko mainīt..cieņu..uzticību..mīlestību pret sevi..mīlestību pret citiem..izņemot pret viņu..
Tāpēc neatliek nekas cits kā ciesties..gaidīt..pat nezinu ko..varbūt brīnumu, kas nekad nepināks..tagad gaidīšana vairs nenozīmē to pašu, ko agrāk..un tas sāp..katru dienu..katru mīļu minūti, kad pats nezinu, ko vēlos..nē..es zinu..bet to es nekad vairs neiegūšu, jo dzīve iet uz priekšu un durvis, pa kurām izvēlējos iet vairs nav iespējams samainīt..
Ko tik es neizdarītu..lai viss būtu tāpat kā pirms..astoņiem..mēnešiem..jo dzīvi nav iespējams izbaudīt..vairs nē..ir tikai iespējams gremdēties atmiņās, kuras min ik uz soļa..jo redzu viņu it visur..tāpēc..ka esam bijuši kopā..pilnīgi visur..
Un vēl joprojām telefonā stāv ziņa no viņas..uz kuru paskatoties jūtos labāk..un pat aprodu ar domu ka nekas vairs nebūs tā kā bija.."Čau Pēteri..vasara būš, viņa pastāv..Būs skaisti..ROAWR..Saule..Smaidi..Mīli..Baudi.. :)"
Bet varbūt tas ir tikai tāpēc ka pēdējā laikā es atgriežos atpakaļ pārāk bieži..
