Tā sajūta...kad tu nezini ko teikt..nezini ko darīt..tev uzdod jautājumu..izsaka faktu..bet galvā ir..tikai...tukšums..bailes..jo no atbildes ir atkarīgs kas ļoti svarīgs..pieņemsim, ka tā ir mīļa cilvēka dzīvība..tu centies izdomāt atbildi, bet kad grasies to darīt ir jau par vēlu..tu nokavēji tikai sekundes simtdaļu..niecīgu..simtdaļu..un..vainas apziņa ir neaprakstāma..nu jau tu centies mierināt pats sevi..bet nekas neizdodas..bailes pārvēršas panikā..un tu aptver, ka vainīgs esi tu..tu biji vai nu pārāk lēns..pārāks lepns..pārāk nobijies......pārāk stulbs..tu esi nomodā..bet nekas nav īsts..tu paej soli uz priekšu..tu redzi gaismu..bet tad tumsa un neziņa tevi nomet stāvu zemāk..tu krīti..ar muguru pa priekšu..un ar acīm vaļā vai ciet..tas neko nemaina..un tu ar asarām acīs tikai ceri ka tevi tūlīt kāds noķers..*un tā notiek..tu jūti atvieglojumu..asaras turpina līt..bet aiz laimes..tu vēl joprojām jūti vainu un nespēj pakustēties..bet apziņa..ka slīkstot kopā ar savu mīļo cilvēku, kuru centies glābt..kāds ir centies glābt arī tevi..tu jūti kā mugurkauls atgriežas savā vietā..prāts atgūst spēju runāt..un tu..esi..laimīgs..tu esi izjutis neviltotu cilvēka siltumu, kas ir upurēts tieši tavai dzīvībai..un tagad jau..tu spēj arī elpot..tu turpini dzōvit savu ierasto dzīvi..aizmirsti visu par notikušo..un paceltu galvu tupini sniegties pēc saviem mērķiem..
*bet viss kas ir aiz šīs zvaigznītes..ir iespējams tikai spoguļu pasaulē..visas tās cerības..viss saldais viltus un patīkamie meli..īstenībā..tu krīti..tu turpini krist..un pēc kritiena..kas liekas..ilgst veselu mūžību..tu sasniedz zemi..tu atsities kā lupatu lelle..tavs stulbums nu ir atmaksājies..tu esi saņēmis to ko biji pelnījis..jo dzīve jau nemāk piedot..tu spēj pakustināt savus acu plakstiņus..bet tas arī ir viss..tu neko neredzi..viss ir miglains..tu nespēj pakustēties..vainas apziņa ir liegusi tev kustību prieku un brīvību..tu esi...salauzts..sajūtas ir pazudušas..lai gan apkārt ir prieks, laime un visi saldie meli..tu neredzi neko..tu jūti tikai aukstumu, ko rada tavi aukstie sviedri..panika ir pārvērtusies apziņā ka nāve ir tepat aiz stūra..un lai gan uz sejas tu jūti vienu silto gaismas, cerības staru..apkārt nav neviens, kas to varētu aprūpēt..nav neviens kas tevis dēļ upurētu mazo kripatiņu dāsnuma, kas tev nu jau ir vajadzīgs vairāk par gaisu..ir jūtams, ka dzīvība tevi pamet..bet tā neatstāj tevi pavisam..tā atstāj pie samaņas..tā neļauj vienkārši aiziet mierā..tu esi salauzts..bez nekā..tu pats neesi nekas..bet tu turpini dzīvot..tu visās nākošajās savas dzīves dienās redzi nāvi ar savu izkapti..bet tā neko nedara..tā nemēģina izdarīt pēdējo triecienu..tā vienkārši ir tur..pāris soļu attālumā..un pat liekas, ka tā ir..vīlusies..un..tu esi nožēlojams..
Nekas cits neatliek..tu turpini dzīvot..jo nāve tevi tikai rausta aiz deguna..tu jau esi pieradis pie akluma..aukstajiem sviedriem..un apkārtējās pasaules vienaldzības..līdz beidzot..tu ielūkojies spogulī..viss ko tu jūti ir nepatika..riebums..nicinājums..bet ko tu redzi..tu redzi sevi..tu esi skaists..glīts..lēnām atpakaļ atnāk atmiņas..viss pirms lielās spēles ar dzīvību un nāvi..tu..atceries..sauli..putnus..smaržīgo pavasara gaisu..sejas..tās vēl joprojām ir nedaudz miglainas, bet..tu redzi kā par tevi rūpējas..tu kādam kaut ko nozīmē..un pēkšņi..mazais stars uz sejas uzplaukst smaidā..nu tu esi pasakains..migla pazūd..tu atceries pilnīgi visu..tavs smaids cītīgi cīnās pret visu tukšumu, kas ir bijis visu šo laiku..bet tad..spogulis pazūd..tu esi turpat kur sāki..izņemot..ir palicis smaids..tu esi tukšs..vientuļš..bet tu smaidi..tam nav iemesla..tas vienkārši ir patīkami..sākot ar smaidu..turpinot ar elpu..smaržu..garšu..pirkstu galiem..tu to atkal jūti..beidzot..beidzot ir spēks paskatīties uz augšu..tur..sapņu un cerību jūra..tagad dzīve turpinās smaidot un skatoties uz jūru..ar laiku tu saproti ka jūra pārvēršas par okeānu..un tu to spēj aizsniegt..
Tu iesmel sauju no okeāna..nekas nav redzams, bet ir jūtams siltums..maigums..un citu cilvēku tuvums..jo to jau cilvēki dod..cerību..siltumu..un maigumu..tu tam visu laiku esi gājis garām, bet tas visu laiku ir bijis tev blakus..un tagad..tikai tagad..acis atveras..tu jūties kā pamodies no bezgalīga murga..visas atmiņas ir pārvērtušās īstenībā..ir draugi..saule..debesis..pavasara smarža..un...mīļais cilvēks..viņš nav gluži tāds pats..viņš ir citādāks..izskatās..ka viņš ir tikko pamodies..un..laime..prieks..mīlestība..tas viss ir jūtams..un dzīve turpinās..visas mokas un lauztie kauli..tas viss ir novedis tevi šeit..un nāve..atkāpjas..līdz to vairs nevar pamanīt..tā tikai māj ar roku..it kā sakot.."Tiksimies vēlāk"..
