It seems so long ago..

Tiešām..liekas, ka tas bija tik sen..
Tas laiks..kad likās, ka labāk vairs nevar būt..kad biju vēl mazs un no pasaules sapratu ļoti maz..kad lielākās sāpes bija gaidīt..ilgi gaidīt zvanu vai jebkādu citu ziņu no viņas..un, kad tā pienāca..vienalga cik ilga bija šī saruna vai cik gara šī zīmīte..pēc tam..neko citu vairs nevajadzēja..ja nu vienīgi..viņu..tuvu sev blakus....tas laiks..kad mēs viens otru sapratām..pazinām..viens otram piedevām..stāstījām visādas muļķības un patiesības..bet visvairāk...mīlējām..
Tas laiks..tas senais laiks...tas laiks vēl pastāvēja tikai pirms astoņiem mēnešiem..hmm..astoņi..tas bija viņas mīļākais skaitlis..vēl..viņai patika mūzika..un tikai viņas dēļ es visām viņas mīļākajām dziesmām centos iemācīties vārdus..tikai viņas dēļ sāku rakstīt pats savas dziesmas..tikai viņas dēļ beidzot jutos dzīvs..viņa bija mans iemesls no rīta piecelties..jo es nespēju sagaidīt mūsu kārtējo, kopīgo piedzīvojumu..nespēju ne dienu iztikt bez kāda mīļa vārda, kas mierīgi izskanētu pāri viņas lūpām..
Un jūs piekritīsiet..jo teiksiet.."Jā..tiešām..izklausās ka labāk vairs nevarēja būt..un tas noteikti nekad nemainīsies.."
Bet..jūs nepadomājāt par to..cik ļoti ļauns es spēju būt..cik neapmierināts un nožēlojams..cik egoistiska un riebīga ir mana būtība..jā..tāds es esmu..un diemžēl viņa..viņa bija neaizsargāta..mīļa..piedodoša un cerību pilna..bet..to visu es sabradāju..nedomājot..nedomājot par vienīgo cilvēku, kuru es esmu mīlējis un ļoti iespējams vienīgo, kuru mīlēšu..
Un pēc tam..izlikos..it kā nekas nebūtu noticis..un tikai tagad saprotu..ka es raku bedri..dziļu..tumšu..šķēršļiem pildītu bedri..un ņēmu viņu sev līdzi..bet izeju zināju tikai es..un kad piekusu..es sameklēju šo izeju..bet viņu..viņu es atstāju..vienu pašu..aukstumā..vientulībā..es viņu sāpināju līdz sirds dziļumiem..un tāpat ik pa laikam aizgāju parādīt, ka es esmu ticis ārā..it kā ņirgājoties..bet es pat neapjautu, ko daru..
Es nezinu vai eksistē tāds vārds, kas varētu parādīt cik ļoti ļauns es biju..jā..nezinu..bet zinu, ka viņa no šīs bedres izkāpa..nu jau spēcīga..atkal ar cerībām pilna un laimīga..bet es..es izvēlējot kāpt atpakaļ bedrē..sapratu, ka viņas tur vairs nav..un tagad vairs neatceros izeju..esmu saņēmis pēc nopelniem..jo nu..es esmu tas kurš cieš..un es esmu to pelnījis..es to saprotu..bet es vēl neesmu cietis pietiekoši..tāpēc turpinu pūt tajā tumsā un vientulībā..jo es neesmu tik stiprs cik viņa..un nekad arī nebūšu..
Es tikai vēlos, kaut vēl pēdējo reizi spētu viņai pateikt..cik ļoti viņu mīlu..un cik ļoti nožēloju to ko esmu izdarījis..bet tas jau neko nemainīs..un viņai neko arī nenozīmēs..jo brīdī, kad izkāpu no bedres..es zaudēju pilnīgi visu..draugus..tiesības kaut ko mainīt..cieņu..uzticību..mīlestību pret sevi..mīlestību pret citiem..izņemot pret viņu..
Tāpēc neatliek nekas cits kā ciesties..gaidīt..pat nezinu ko..varbūt brīnumu, kas nekad nepināks..tagad gaidīšana vairs nenozīmē to pašu, ko agrāk..un tas sāp..katru dienu..katru mīļu minūti, kad pats nezinu, ko vēlos..nē..es zinu..bet to es nekad vairs neiegūšu, jo dzīve iet uz priekšu un durvis, pa kurām izvēlējos iet vairs nav iespējams samainīt..
Ko tik es neizdarītu..lai viss būtu tāpat kā pirms..astoņiem..mēnešiem..jo dzīvi nav iespējams izbaudīt..vairs nē..ir tikai iespējams gremdēties atmiņās, kuras min ik uz soļa..jo redzu viņu it visur..tāpēc..ka esam bijuši kopā..pilnīgi visur..
Un vēl joprojām telefonā stāv ziņa no viņas..uz kuru paskatoties jūtos labāk..un pat aprodu ar domu ka nekas vairs nebūs tā kā bija.."Čau Pēteri..vasara būš, viņa pastāv..Būs skaisti..ROAWR..Saule..Smaidi..Mīli..Baudi.. :)"
Bet varbūt tas ir tikai tāpēc ka pēdējā laikā es atgriežos atpakaļ pārāk bieži..

..Suspense..tukšums..

Tā sajūta...kad tu nezini ko teikt..nezini ko darīt..tev uzdod jautājumu..izsaka faktu..bet galvā ir..tikai...tukšums..bailes..jo no atbildes ir atkarīgs kas ļoti svarīgs..pieņemsim, ka tā ir mīļa cilvēka dzīvība..tu centies izdomāt atbildi, bet kad grasies to darīt ir jau par vēlu..tu nokavēji tikai sekundes simtdaļu..niecīgu..simtdaļu..un..vainas apziņa ir neaprakstāma..nu jau tu centies mierināt pats sevi..bet nekas neizdodas..bailes pārvēršas panikā..un tu aptver, ka vainīgs esi tu..tu biji vai nu pārāk lēns..pārāks lepns..pārāk nobijies......pārāk stulbs..tu esi nomodā..bet nekas nav īsts..tu paej soli uz priekšu..tu redzi gaismu..bet tad tumsa un neziņa tevi nomet stāvu zemāk..tu krīti..ar muguru pa priekšu..un ar acīm vaļā vai ciet..tas neko nemaina..un tu ar asarām acīs tikai ceri ka tevi tūlīt kāds noķers..*un tā notiek..tu jūti atvieglojumu..asaras turpina līt..bet aiz laimes..tu vēl joprojām jūti vainu un nespēj pakustēties..bet apziņa..ka slīkstot kopā ar savu mīļo cilvēku, kuru centies glābt..kāds ir centies glābt arī tevi..tu jūti kā mugurkauls atgriežas savā vietā..prāts atgūst spēju runāt..un tu..esi..laimīgs..tu esi izjutis neviltotu cilvēka siltumu, kas ir upurēts tieši tavai dzīvībai..un tagad jau..tu spēj arī elpot..tu turpini dzōvit savu ierasto dzīvi..aizmirsti visu par notikušo..un paceltu galvu tupini sniegties pēc saviem mērķiem..

*bet viss kas ir aiz šīs zvaigznītes..ir iespējams tikai spoguļu pasaulē..visas tās cerības..viss saldais viltus un patīkamie meli..īstenībā..tu krīti..tu turpini krist..un pēc kritiena..kas liekas..ilgst veselu mūžību..tu sasniedz zemi..tu atsities kā lupatu lelle..tavs stulbums nu ir atmaksājies..tu esi saņēmis to ko biji pelnījis..jo dzīve jau nemāk piedot..tu spēj pakustināt savus acu plakstiņus..bet tas arī ir viss..tu neko neredzi..viss ir miglains..tu nespēj pakustēties..vainas apziņa ir liegusi tev kustību prieku un brīvību..tu esi...salauzts..sajūtas ir pazudušas..lai gan apkārt ir prieks, laime un visi saldie meli..tu neredzi neko..tu jūti tikai aukstumu, ko rada tavi aukstie sviedri..panika ir pārvērtusies apziņā ka nāve ir tepat aiz stūra..un lai gan uz sejas tu jūti vienu silto gaismas, cerības staru..apkārt nav neviens, kas to varētu aprūpēt..nav neviens kas tevis dēļ upurētu mazo kripatiņu dāsnuma, kas tev nu jau ir vajadzīgs vairāk par gaisu..ir jūtams, ka dzīvība tevi pamet..bet tā neatstāj tevi pavisam..tā atstāj pie samaņas..tā neļauj vienkārši aiziet mierā..tu esi salauzts..bez nekā..tu pats neesi nekas..bet tu turpini dzīvot..tu visās nākošajās savas dzīves dienās redzi nāvi ar savu izkapti..bet tā neko nedara..tā nemēģina izdarīt pēdējo triecienu..tā vienkārši ir tur..pāris soļu attālumā..un pat liekas, ka tā ir..vīlusies..un..tu esi nožēlojams..

Nekas cits neatliek..tu turpini dzīvot..jo nāve tevi tikai rausta aiz deguna..tu jau esi pieradis pie akluma..aukstajiem sviedriem..un apkārtējās pasaules vienaldzības..līdz beidzot..tu ielūkojies spogulī..viss ko tu jūti ir nepatika..riebums..nicinājums..bet ko tu redzi..tu redzi sevi..tu esi skaists..glīts..lēnām atpakaļ atnāk atmiņas..viss pirms lielās spēles ar dzīvību un nāvi..tu..atceries..sauli..putnus..smaržīgo pavasara gaisu..sejas..tās vēl joprojām ir nedaudz miglainas, bet..tu redzi kā par tevi rūpējas..tu kādam kaut ko nozīmē..un pēkšņi..mazais stars uz sejas uzplaukst smaidā..nu tu esi pasakains..migla pazūd..tu atceries pilnīgi visu..tavs smaids cītīgi cīnās pret visu tukšumu, kas ir bijis visu šo laiku..bet tad..spogulis pazūd..tu esi turpat kur sāki..izņemot..ir palicis smaids..tu esi tukšs..vientuļš..bet tu smaidi..tam nav iemesla..tas vienkārši ir patīkami..sākot ar smaidu..turpinot ar elpu..smaržu..garšu..pirkstu galiem..tu to atkal jūti..beidzot..beidzot ir spēks paskatīties uz augšu..tur..sapņu un cerību jūra..tagad dzīve turpinās smaidot un skatoties uz jūru..ar laiku tu saproti ka jūra pārvēršas par okeānu..un tu to spēj aizsniegt..

Tu iesmel sauju no okeāna..nekas nav redzams, bet ir jūtams siltums..maigums..un citu cilvēku tuvums..jo to jau cilvēki dod..cerību..siltumu..un maigumu..tu tam visu laiku esi gājis garām, bet tas visu laiku ir bijis tev blakus..un tagad..tikai tagad..acis atveras..tu jūties kā pamodies no bezgalīga murga..visas atmiņas ir pārvērtušās īstenībā..ir draugi..saule..debesis..pavasara smarža..un...mīļais cilvēks..viņš nav gluži tāds pats..viņš ir citādāks..izskatās..ka viņš ir tikko pamodies..un..laime..prieks..mīlestība..tas viss ir jūtams..un dzīve turpinās..visas mokas un lauztie kauli..tas viss ir novedis tevi šeit..un nāve..atkāpjas..līdz to vairs nevar pamanīt..tā tikai māj ar roku..it kā sakot.."Tiksimies vēlāk"..

Dzīves jēga..

Rakstīju domrakstu literatūrā par dzīves jēgu traģēdijā "Fausts"..un šāds sanāca iznākums..=)

Fausta dzīves jēgas meklējumi un mana uztvere par dzīves jēgu..

Zinātne. Māksla. Filozofija. Visas šīs nozares, jau kopš pašiem to pirmsākumiem, ir nodarbinājis jautājums..Kas ir dzīves jēga..? Vai tas ir tas, ko mēs darām, domājam, jūtam..? Vai arī tās definīcija ir tikai mūsu eksistence..? Var arī ar mums tai nav nekāda sakara un mums par tādu nemaz nebūtu jādomā..? Es, protams, uzskatu, ka man šajā dzīvē ir jēga, ka es, iespējams, esmu sīkums, kas visu darbina, spēj izmainīt un ir spējīgs uzdot jautājumu: "Kas ir dzīves jēga..?" Bet tomēr es neesmu spējīgs uz šo jautājumu vēl atbildēt, jo es vēl tikai sāku savu piedzīvojumu un meklējumu un domāju, ka vēl ilgi blandīšos un meklēšu atbildes, bet līdz šim manās acīs izcilākais meklējums par dzīves jēgu ir aprakstīts Johana Volfganga Gētes traģēdijā Fausts..
Jau pašā sākumā atklājas Fausta uzskats, ka ja cilvēks pasaulei neko nav devis, tad viņš aiz sevis neko nav atstājis un savu dzīves jēgu nav atradis, bet, kā atklājas otrajā prologā, Mefistofelis bija saderējis ar Dievu, ka spēs novest Faustu no pareizā dzīves ceļa ar saviem maldiem, tāpēc Mefistofelis izglāba Faustu no pašnāvības mēģinājuma, apsolot viņam dot atbildi uz dzīves jēgu un laimi. Zinātnieks vēlas izzināt pasauli, tieši tāpēc domāju, ka Fausts piekrita Mefistofeļa piedāvājumam. Domāju, ka es nekad dzīvē netikšu novests tik tālu, lai sev padarītu galu. Tās taču nevar būt beigas, tas nevar beigties šādi. Nav ļaunā bez labā. Es atrastu spēku, lai dzīvotu tālāk, es nepadotos, vismaz es ceru, bet Fausts piekrita Mefistofelim un tāpēc uzzināja ko nozīmē laime, dzīves jēga un sāpes..
Domāju, ka šis ir viens no tiem jautājumiem uz kuru vai nu atbilde nekad netiks rasta, vai arī katram uz to būs, vai pat jau ir, sava atbilde. Es savu dzīves jēgu varētu noformulēt izmantojot manis nostādītos mērķus, proti, dzīves jēga ir mīlēt, palīdzēt, mācīties, baudīt un pieņemt to, ka neviens nav vainīgs, tāda vienkārši ir dzīve..

Kā es ietekmēju šo pasauli..?

Guļu un domāju..

Kāda būtu pasaule, ja tajā nebūtu manis..? Wai mans brāļuks būtu izaudzis labāks, wai sliktāks..? Wai cilvēki, kurus pazīstu, būtu savādāki..? Wai mana mūža mīlestība būtu laimīga, wai tieši otrādāk..? Galvenā doma jau laikam ir - kā izmainītos pasaule..? Kā es ietekmēju vēsturi, kuru wisi weidojam..?

Reizēm wisas šīs domas plosās pa galvu un liekas, ka, ja es nepastāvētu, wiss būtu labāk..bet wai tā tiešām ir..? Warbūt arī mana eksistence neko nenozīmē, bet man nepatīk šī ideja, jo domāju, ka mēs katrs kaut kādā weidā kaut ko mainām..wienīgi mēs nezinām wai uz labo, wai slikto pusi..un šī neziņa reizēm traucē pieņemot lēmumus wai weicot nākošās darbības, jo domāju, ka mēs wisi wēlamies dzīvot tā, lai palīdzētu citiem un tajā pašā laikā nedaudz palutinātu sevi..bet atkal rodas pretruna..jo pēc karmas likumiem zinām, ka nav labā bez ļaunā..un tāpēc, lai arī cik ļoti mēs to nevēlētos, mēs nespējam palīdzēt wienam nesāpinot otru..un diemžēl ar šo pretrunu man sadzīvot ir ļoti grūti..un tāpēc domāju..kā manis weiktās darbības ir ietekmējušas citus..?

Es esmu centies tikai palīdzēt, strādāt, priecāties un darīt citus laimīgus, bet esmu arī vandalizējis, lauzis likumus un aizliegumus, slinkojis, bet tas ko nožēloju wisvairāk - sāpinājis..bet kā tas maina pasauli..? Hmm..domāju, ka uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt..tas dodas mums līdzi no pirmā gaismas stariņa acīs līdz pat brīdim, kad guļam uz nāves gultas..

Kā es ietekmēju šo pasauli..?